Islande

Īslande
Īslande ir viena no savdabīgākajām pasaules valstīm – līdzīgas tai nav nevienas. Tā valdzina ar neskartu dabu un iespēju būt klāt „pasaules rašanās procesos”. Vulkāni, zemestrīces, geizeri, ģeotermālie avoti un dažviet redzamā „mēness ainava” valdzina pat lielāko daļu pasaules valstis apceļojušos tūristus.  Īslandei pieder viena no jaunākajām pasaules salām – Surtsija, kas radās pagājušā gadsimta 60. gados, pēc gandrīz 4 gadus ilguša zemūdens vulkāna izvirduma. Eiropas otrā lielākā sala atrodas Atlantijas okeāna ziemeļos, gandrīz pusceļā starp Eiropu un Ziemeļamerikas kontinentu, tikai mazliet uz dienvidiem no polārā loka. 

Īslandes kopējā platība ir apm. 103,000 km2 un gandrīz 2/3 no valsts 320 tūkstošiem iedzīvotājiem dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā. 

Ģeogrāfiski tā nepieder nevienam no kontinentiem, bet politiski – Eiropai. Īslande atrodas uz Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu robežas ( starp citu, šīs plātnes attālinās viena no otras ar ātrumu apm. 

2cm gadā) un tāpēc tai raksturīga augsta vulkāniskā un ģeoloģiskā aktivitāte. Netālu plūstošā siltā Golfa straume padara salas klimatu mērenu un dzīvošanai daudz piemērotāku, nekā citas teritorijas, kas atrodas tajās pašās ģeogrāfiskajās koordinātās. 

Īslandes ekonomika balstās galvenokārt uz zvejniecību un zivjapstrādi, alumīnija un ferosilikona ražošanu. Pēdējos gados valsts ieņēmumus arvien vairāk papildina tūrisms – īpaši ekotūrisms un vaļu vērošana. Līdz 2007. gadam Īslande bija viena no pasaules turīgākajām valstīm rēķinot kopproduktu uz vienu iedzīvotāju. Tas bija viens no argumentiem par labu faktam, ka iedzīvotāju vairākums nevēlējās iestāties ES, bet tikai darboties Eiropas ekonomiskās zonas sadarbības ietvaros. 2008. gada finanšu krīze Īslandi skāra kā vienu no pirmajām un sevišķi smagi. Sabruka banku sistēma, krita kronas kurss un valdība, kā arī sākās emigrācijas procesi. Šie pārbaudījumi mudināja valdību sākt iestāšanās procedūru un cerēt pievienoties ES ar 2011. gada 1. janvāri. 

Vēsture  Pirmais pastāvīgais Islandes iedzīvotājs bija norvēģu jūrnieks Ingolfurs Arnarsons, kurš ieradās Īslandē 874. gadā un apmetās uz dzīvi vietā, kur pašlaik atrodas Reikjavīka. Viņam sekoja citi- galvenokārt norvēģu un ķeltu izcelsmes ļaudis. Līdz 930. gadam praktiski visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme bija sadalīta un iedzīvotāji izveidoja Altingu – iedzīvotāju kopsapulci ar likumdošanas un tiesu sistēmas funkcijām, kas pazīstams kā pasaules visvecākais parlaments. Pirmā gadu tūkstoša beigās iedzīvotāji tika pievērsti kristīgajai ticībai. 1262. gadā iekšējo nesaskaņu dēļ patstāvīga Īslandes valsts beidza pastāvēt, jo tika parakstīts līgums ar kuru tā nonāca Norvēģijas pakļautībā. 

 Kad 14. gs. beigās Kalmāras ūnija apvienoja Norvēģiju, Dāniju un Zviedriju, Īslande tika atdota Dānijai. Dažus nākamos gadsimtus tā kļuva par vienu no nabadzīgākajām teritorijām Eiropā ar skarbu klimatu, dabas katastrofām, regulāriem bada gadiem un divām mēra epidēmijām, kas 15. gs. katru reizi iznīcināja pusi no visiem iedzīvotājiem. 17.un 18. gs. Dānija Īslandē ieviesa stingrus tirdzniecības ierobežojumus, kas kavēja valsts attīstību. 18. gs. baku epidēmija nogalināja trešdaļu no visiem iedzīvotājiem, savukārt, Laki vulkāna  izvirdums, kas iznīcināja lielāko daļu mājlopu un bija cēlonis postošam badam, cilvēku skaitu uz salas samazināja vēl par  ceturtdaļu. 19. gadsimtā klimats uz salas arvien vairāk pasliktinājās un apmēram ceturtdaļa Islandes iedzīvotāju emigrēja, lielākoties uz Kanādu. Taču romantisma tendenču un nacionālās pašapziņas līmeņa pieaugums kontinentālajā Eiropā nokļuva arī līdz salai. Īslandes neatkarības kustības vadītājs kļuva Jons Sigurdsons. 1874. gadā Dānija atļāva Īslandei pieņemt savu konstitūciju un piešķīra zināmu autonomiju, kura tika paplašināta 1904. gadā. 1918. gadā tika noslēgts līgums uz 25 gadiem, kura rezultātā Īslande kļuva par neatkarīgu valsti Dānijas sastāvā, atstājot tās ziņā vairs tikai salas ārpolitikas īstenošanu. 2. Pasaules kara sākumā, kad Vācija okupēja Dāniju, Īslandes parlaments pasludināja, ka valsts pārņem Dānijas ārpolitiku. Taču mēnesi vēlāk Īslandes deklarēto neitralitāti pārkāpa britu armija, kas ieņēma salu. 1941. gadā salas aizstāvību uzņēmās ASV karaspēks, kas šeit palika līdz kara beigām. Pēc līguma ar Dāniju termiņa beigām, Īslandē notika referendums, kura rezultātā tā kļuva par pilntiesīgu republiku. 1949. gadā Īslande kļuva par NATO dalībvalsti un nākošos 55 gadus šeit atradās ASV karabāze. Īslande ir vienīgā NATO dalībvalsts, kurai nav sava karaspēka. 

Jāredz 

Reikjavīka – Īslandes galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tā ir galvaspilsēta, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem. Izveidojusies valsts dienvidrietumos pie Faksafloji līča. Izņemot ziņas par pirmo salas pastāvīgo iemītnieku Ingolufru Arnarsonu, kas atrodamas „Īslandes Apmešanās grāmatā”, nav vēsturisku datu par jebkādu iedzīvotāju koncentrāciju Reikjavīkas teritorijā līdz pat 18. gadsimtam, kad Dānijas karalis šo vietu piešķīra pirmo vilnas pārstrādes uzņēmumu celtniecībai. 1786. gadā 6 salas kopienām tika piešķirtas ekskluzīvas tirdzniecības atļaujas un Reikjavīka bija vienīgā, kura spēja tās paturēt. Šo gadu arī uzskata par pilsētas īsto rašanās gadu.  2008. gadā ievērojamais ASV dabas aizsardzības tēmām veltītais žurnāls „ Grist Magazine’s” savā 15 pasaules zaļāko pilsētu sarakstā pirmo vietu piešķīris Reikjavīkai. Un ne  velti – pilsētai cauri tekošā upīte ir viena no ekskluzīvākajām lašu ķeršanas vietām. 

Zilā lagūna – ģeotermisks spa, kurā ūdens temperatūra sasniedz +39 grādus. Ūdens ir piesātināts ar dažādām vērtīgām ārstnieciskām minerālvielām, kuras ir Islandē nopērkamu kosmētisko līdzekļu sastāvā. Zilā lagūna atrodas 39 km attālumā no Reikjavīkas. 

Zelta aplis – populārākais tūristu maršruts īstiem dabas brīnumu baudītājiem. Tas ietver:Tigvetlira Nacionālo parku ( iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā), kurā vairāk nekā 1000 gadus atpakaļ dabas radītā ielejā kopā sanāca pirmā islandiešu tautas sapulce ( Altings) un kur atrodas Eirāzijas un Ziemeļamerikas tektonisko plātņu sadures vieta, Haukadalur jeb Geizeru ieleju – vienu no sešiem zemeslodes reģioniem, kuros var novērot šo ļoti reto dabas untumu, Gulfosu jeb Zelta ūdenskritumu ar divām brīnišķīgām kaskādēm un Kerizas vulkāna krāteri, kur verdošas lavas vietā pašlaik atrodas ezers. 

Salas Dienvidu piekraste ar tikai Īslandei raksturīgo vulkānisko ainavu, senām, skarba izskata baznīcām, augstiem ūdenskritumiem un it kā no zemes izaugušām mājām ar velēnu jumtiem.  

 Snaefellsenes pussala jeb „Īslande miniatūrā”, kas atrodas pašos valsts rietumos apmēram 120 km attālumā no galvaspilsētas. Šeit atrodas Snaefellsjokula vulkāns, kas ir viens no valsts simboliem. Tā 1446 m augstā, sniegiem klātā virsotne skaidrā laikā saredzama pat no Reikjavīkas. Vulkāna apkārtne ir ietverta vienā no 4 Īslandes Nacionālajiem parkiem. Pussalas ziemeļos atrodas vairāki nelieli zvejnieku ciemati, pie viena no kuriem uzsliets visaugstākais Rietumeiropas garo viļņu radio masts.

Iesakām: neaizmirst mājās peldkostīmu!
 

Akureiri  - Pilsēta Īslandes ziemeļos, saukta arī par „Īslandes ziemeļu galvaspilsētu”. Pirmo reizi Akureiri pieminēta 1562. gadā, taču tad te atradās tikai dāņu tirgotāju noliktavas. Tirgotāji bija izvēlējušies šo vietu ērtās, neaizsalstošās ostas un auglīgās, lauksaimniecībā izmantojamās zemes dēļ. Taču viņi te uzturējās tikai vasaras mēnešos, rudenī atgriežoties savā mītnes zemē. 

Tikai 1778. gadā šeit tika uzbūvēta pirmā dzīvojamā māja un ap šo laiku Akurei ri pastāvīgi bija apmetušies 12 iedzīvotāji. Astoņus gadus vēlāk Dānijas karalis Akurei ri līdz ar piecām citām Islandes apdzīvotām vietām piešķīra pilsētas statusu, cerot tādējādi uzlabot islandiešu dzīves apstākļus. Tomēr Akureiri ilgu laiku karaļa cerības neattaisnoja un iedzīvotāju skaits šeit nepalielinājās. Tāpēc 1836. gadā municipālais statuss pilsētai tika atņemts un atdots tikai pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, kad islandieši sāka izmantot lielisko ostu un dāņu tirgotāju iesākto labās lauksaimnieciskās zemes apstrādi.  19. gs. vietējie zemnieki sāka veidot kooperatīvu organizāciju, kas nodarbojās ar tirdzniecisko vienošanos izstrādi ar dāņu tirgotājiem un kurai bija liela nozīme pilsētas tālākā attīstībā un uzplaukumā.  20. gadsimtā pilsēta auga galvenokārt tādēļ, ka iedzīvotāji masveidā pārcēlās no lauku rajoniem uz urbanizētajām teritorijām. Tirdzniecība un pakalpojumu sniegšana kļuva par vienu no svarīgākajiem nodarbošanās veidiem. 1987. gadā tika atvērta Akureiri universitāte un šeit atklāja arī RES – Atjaunojamās enerģijas zinātnes skolu.  21. gs. sākumā palielinājās zvejniecības nozares loma pilsētas ieņēmumu gūšanā, jo divu lielāko Islandes zivjapstrādes uzņēmumu darbība šeit paplašinājās. 

Hrisey, otrā lielākā Islandes sala, kas atrodas 35km attālumā no Akureiri 2004. gadā tika administratīvi pievienota Ziemeļu galvaspilsētai. Hrisey dzīvo ap 200 iedzīvotāju un, atrodoties tikai 15 min. brauciena ar prāmi attālumā, tā ir kļuvusi par populāru putnu vērošanas vietu. 

Akureiri nav tikai izejas punkts neskaitāmām ekskursijām Islandes fantastiskās neskartās dabas aplūkošanai – pašā pilsētā atrodas daudz ceļotājiem interesanta. Jāpiemin Botāniskais dārzs, kurā, neskaitot Islandes floras paraugus, kuplo ap 8000 svešzemju augu, Vecpilsēta, baznīca, Mākslas muzejs, peldbaseins, kas atrodas zem klajas debess un kurš saņem ūdeni no termālajiem avotiem, 18 bedrīšu golfa laukums un sacensības Artic open, kā arī neredzamo pilsētas iemītnieku – elfu un rūķu dzīve.

Myvatn ezers - Sekls ezers (dziļākajā vietā ap 4 m) Islandes ziemeļu vulkāniskajā apgabalā. Tas radies vulkāna darbības rezultātā vairāk nekā 2300 gadus atpakaļ. Apkārtējā ainavā vērojami sastingušās lavas krāvumi un pīlāri, kas veido visdažādākās formas. Tā apmēram 50 salas patiesībā ir t.s. pseidokrāteri. Ezers un tā apkārtne ir ārkārtīgi bagāta ar dažādām ūdensputnu pasugām – īpaši pīlēm. Savukārt no ezera iztekošā upe – Laxa – pārpilna ar brūnajām forelēm un Atlantijas lašiem. Karstie avoti, kas atrodas Myvatn ezera austrumu piekrastē, radījusi iespēju veldzēties dabiskos minerālūdens baseinos cauru gadu. Ezers un tā apkārtne iekļauta Īslandes dabas rezervātu sarakstā.

Husavika  - Neliela pilsētiņa Īslandes ziemeļos pie Sjalfandi līča. Vēsturiskajā „Īslandes Apmešanās grāmatā” minēts, ka zviedrs Svavarssons bija pirmais, kas šeit pavadīja ziemu ap 870. gadu. Pilsēta ir ievērojama kā galvenais vaļu vērošanas centrs Īslandē. 

Husavikā atrodas arī Vaļu muzejs un pasaulē vienīgais Peņu muzejs, kura kolekcijā ir 209 eksponāti no 46 dažādiem dzīvniekiem. Muzeja patrons P. Arasons ir novēlējis pēc savas nāves muzejam pirmo Homo Sapiens ķermeņa šīs daļas paraugu.

Siglufjordur - Neliela zvejnieku pilsētiņa pašos Īslandes ziemeļos ļauj izbaudīt „Zelta drudža” laika atmosfēru. Tā atrodas tāda paša nosaukuma šaura fjorda malā un kopš seniem laikiem tās ekonomisko izaugsmi nodrošināja siļķu zvejniecība. Pilsētā atrodas lielākais Īslandes jūrniecības muzejs, kas 2004. gadā ieguvis Eiropas muzeju balvu. Maigais klimats un apkārtējā ainava vilina daudzus pārgājienu mīļotājus.

Iesakām: neaizmirst mājās peldkostīmu!